Laboratoriskie izmeklējumi artrītu diagnostikā
Dr. Jānis Stašulāns
Laboratorijas ārsts
E.Gulbja laboratorija
Gandrīz katrs ir piedzīvojis vai no tuviniekiem dzirdējis par sāpēm vienā vai vairākās locītavās. Iemesli šāda veida sūdzībām var būt dažādi. Jauniem cilvēkiem un bērniem tie biežāk saistās ar fiziskām pārpūlēm, sporta un sadzīves traumām vai retāk ar iedzimtu, vai iegūtu slimību izpausmēm. Līdz ar vecumu rodas ilgstošas noslodzes sekas vai jau specifiskas, ar slimību saistītas izmaiņas locītavās. Lai noteiktu patieso cēloni un veiksmīgi uzsāktu ārstēšanu, pašam pacientam ir svarīgi mēģināt saprast iespējamo iemeslu, mācēt maksimāli precīzi izstāstīt ārstam savas sajūtas, kad un kā (pēkšņi vai pakāpeniski) sūdzības radušās, kas provocē sāpes, kā tieši tās izpaužas, kādas un cik locītavas iesaistītas un citu iespējami detalizētu informāciju. Svarīgi zināt savu vecāku un vecvecāku pārciestās slimības un saistībā ar locītavu slimībām novērtēt iespējamo iedzimtības risku varbūtību. Pakāpeniska vienas vai dažu locītavu sāpju attīstība biežāk ir saistāma ar osteoartītu, kas ir izplatītākais locītavu patoloģijas veids. Veicinošie faktori tā attīstībai ir ilgstoša asimetriska slodze (var būt saistīta ar profesiju), iedzimtība, kaulu – saistaudu vielmaiņas traucējumi, liekais svars, iepriekš bijušas traumas, iekaisumi vai citi locītavu audus bojājoši procesi.
Diagnozes noteikšanai ir vienlīdz svarīgi: detalizēts pacienta stāsts- anamnēze, locītavu apskate – fizikālā izmeklēšana, laboratoriskie un staru diagnostikas izmeklējumi. Atkarībā no laboratoriskās izmeklēšanas, artrītus var iedalīt seropozitīvos un seronegatīvos, kad nosaka specifiskas autoantivielas – reimatoīdo faktoru (RF), kas ir auto antivielas pret paša cilvēka imunoglobulīniem un anti-CCP (antivielas pret cikliskajiem citrulinētajiem peptīdiem). Seropozitīvi artrīti ir reimatoīdais artrīts, sistēmas sarkanā vilkēde, sistēmas skleroze, Šegrēna sindroms un vaskulīti. Seronegatīvi artrīti ir ankilozējošais spondilīts, psoriāzes artrīts, reaktīvais artrīts, enteropātiskais artrīts. RF un anti-CCP ir būtiski reimatoloģisko saslimšanu diagnostikā locītavu bojājuma smaguma un slimības aktivitātes prognozes rādītāji. Šie abi parametri var palielināties vēl pirms artrīta sūdzību rašanās. Locītavu dobumos var uzkrāties urīnskābes kristāli, kas rada iekaisumu – podagras artrītu. Retāk tie ir kalcija pirofosfātu dihidrātu (CPPD) kristāli- pseidopodagras artīts. Locītas var skart daudzas infekcijas, ja mikroorganismi tās tieši bojā septiska artrīta veidā, līdz smagām strutainām komplikācijām, specifisku infekciju gadījumos. Te var minēt Laima slimību vai vēlīnu auto – antivielu reakciju pēc pārciestas infekcijas reaktīva artrīta veidā, kad imūnā sistēma kļūdaini sāk uzskatīt locītavu audus par infekcijas izraisītājam līdzīgiem antigēniem. Laboratoriskā izmeklēšana jau pirmajās sūdzību rašanās dienās palīdz noteikt, vai tām ir iekaisuma vai cits iemesls. Pamatizmeklējumi, kam ir būtiska nozīme artrītu diagnostikā, sākotnējā posmā ir pilna asins aina, C-reaktīvais olbaltums, eritrocītu grimšanas ātrums, reimatoīdais faktors-RF, anti-CCP, urīnskābe, kreatinīns, aknu testi- ALAT, laktātdehidrogenāze, bilirubīns un hepatītu antivielu testi. Lai novērtētu nieru funkciju, noderīga ir arī urīna analīze. Tālākai izmeklēšanai ārsts var nozīmēt specifisku infekciju noteikšanas izmeklējumus, testus antinukleāro (auto-antivielas pret šūnu kodolu struktūrām) antivielu noteikšanai, kas raksturīgas reimatoloģiskajām sistēmslimībām, kā arī, noteikt cilvēka leikocītu antigēnu B27 (HLA-B27), lai palīdzētu apstiprināt ankilozējošā spondilīta, reaktīva artrīta, juvenīla reimatoīda artrīta vai arī, dažkārt, priekšējā uveīta diagnozi. Ir sarežģīti gadījumi, kad diagnozes precizēšanai var būt nepieciešama locītas dobuma punkcija, kad iegūst locītavas šķidrumu, ko izmeklē mikroskopiski, novērtējot šūnu skaitu, to veidu un īpašu kristālu klātbūtni. Aktuāla kļūst specifika iekaisuma rādītāja – interleikīna-6 (IL-6) noteikšana locītavu šķidrumā, kas raksturo, cik izteikts ir iekaisīgais process un ļauj novērtēt ārstēšanas efektivitāti dinamikā.
Svarīgi saprast un apzināties, ka neviens no minētajiem testiem nav 100% jutīgs un specifisks. Piemēram, reimatoīdais faktors – RF var būt pozitīvs veciem cilvēkiem, ja ir daudzas hroniskas saslimšanas jo sevišķi aknu un plaušu, arī audzēji, pēc apstarošanas vai ķīmijterapijas, vīrusu un baktēriju infekcijām vai parazitārajām saslimšanām. Pēc būtības RF var uzskatīt par hroniska imūnās sistēmas kairinājuma rādītāju. Pacientiem bez slimības pazīmēm ar pozitīvu HLA-B27 tikai 2 līdz 8% gadījumos draud attīstīties ankilozējošais spondilīts. Jebkuru laboratorisko rezultātu vajadzētu izmantot tikai saistībā ar citu izmeklējumu un diagnostisko testu rezultātiem. Noteicošais faktors vienmēr ir slimības klīniskās izpausmes. Kompleksa un vispusīga izmeklēšana ir priekšnosacījums sekmīgai artrīta iemesla noteikšanai. Ir būtiski savlaicīgi konsultēties ar ģimenes ārstu vai ārstu – speciālistu (reimatologu, traumatologu – ortopēdu un citiem), lai viņš veiktu sākotnējo apskati, noteiktu nepieciešamos izmeklējumus un iespējami ātrāk sāktu atbilstošu ārstēšanu.
Kā rūpēties par locītavu veselību?
Nav specifisku – unikālu metožu. Galvenie padomi ir:
- veselīgs dzīvesveids – sabalansēts un pilnvērtīgs uzturs, kvalitatīvs miegs, regulāras fiziskās aktivitātes svaigā gaisā, nepārslogojot atsevišķas locītavas;
- nenoslogot locītavas ar lieko ķermeņa svaru, vielmaiņas traucējumu profilakse;
- mērena, simetriska slodze locītavām, jo īpaši augšanas periodā;
- infekcijas slimību savlaicīga diagnostika un ārstēšana, atveseļošanas periodā ievērojot miera režīmu;
- vienveidīgas darba slodzes gadījumā, kas var ietekmēt locītavas, profilaktiski nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu atbilstoši fizikālās terapijas speciālistu ieteikumiem;
- apzināties iedzimtības faktoru un periodiski veikt pārbaudes risku gadījumā;
- locītavu sāpju gadījumā nevilcināties – savlaicīgi konsultēties ar ārstiem;
- neatlikt noteiktos izmeklējumus, ievērot ārstu ieteikumus.
Vai ir iespējams pārbaudīties profilaktiski?
Laboratorijas piedāvā veikt noteiktu testu izmeklējumu paneļus, lai konstatētu veselības stāvokli vispārīgi vai kādā mērķtiecīgā virzienā.
E.Gulbja laboratorija veic virkni šādu paneļizmeklējumu, kopā ar rezultātiem izsniedzot pacientam to novērtējumu un sākotnējos ieteikumus.
Paneļizmeklējumu veidi (detalizēta informācija atrodama- www.egl.lv):
- vispārīgs veselības stāvokļa novērtējums;
- anēmiju panelis;
- sporta veselības panelis;
- seksuāli transmisīvo infekciju, HIV un hepatītu panelis;
- vairogdziedzera panelis;
- veģetāriešu panelis;
- vitamīnu un minerālvielu panelis;
- sirds un asinsvadu novērtējuma panelis;
- legionellu analīžu panelis;
- alerģiju paneļi.
