Informācija ārstiem

D vitamīns

D vitamīna (taukos šķīstošs, bioloģiski neaktīvs) formas – D3 vitamīns (holekalciferols) un D2 vitamīns (ergokalciferols).
D3 vitamīns sintezējas ādā saules gaismas ietekmē, kā arī tiek saņemts ar dzīvnieku valsts izcelsmes uzturu. D2 vitamīns tiek saņemts ar augu valsts izcelsmes uzturu. Gan vienu, gan otru var saturēt uztura bagātinātāji un vitamīnu kompleksi.
Organismā hidroksilējoties D vitamīns iegūst bioloģisko aktivitāti.
Pirmā hidroksilēšanās notiek aknās – veidojas 25-OH-Vit.D3 un 25-OH-Vit.D2.
Otrā hidroksilēšanās notiek nierēs – veidojas 1,25-(OH)2-Vit.D3 un 1,25-(OH)2-Vit.D2, kas ir bioloģiski aktīvie D vitamīna metabolīti.
Galvenā D vitamīna funkcija – kalcija un fosfora homeostāzes uzturēšana, un līdz ar to, dalība dažādu svarīgu bioloģisku procesu regulācijā.
Visbiežākais D vitamīna deficīta iemesls ir saules trūkums, kas netiek kompensēts ar atbilstošu uzturu. Galvenie D vitamīna deficīta simptomi pieaugušam cilvēkam – kaulu un muskuļu sāpes, muskuļu vājums. Patoloģiskie lūzumi sakarā ar osteomalāciju ir jau ļoti izteikta D vitamīna deficīta sekas.
D vitamīna intoksikācija, kas var rasties ilgstoši lietojot lielas D vitamīna devas, satopama reti, bet ir bīstama.
Lai pareizi novērtētu D vitamīna pietiekamību organismā, vislabāk noteikt kopējo 25-OH-Vit.D daudzumu. Bioloģiski aktīvo 1,25-(OH)2-Vit.D jānosaka tikai speciālos gadījumos.

EGL piedāvā šādus izmeklējumus:

25-OH-Vit.D Kopējais (D3+D2) – tiek noteikts kopā 25-OH-Vit.D3 un 25-OH-Vit.D2, kas ir organismā vislielākajā daudzumā sastopamie D vitamīna metabolīti.

25-OH-Vit.D3 – tiek noteikts atsevišķi 25-OH-Vit.D3, kas ir lielākā daļa no organismā vislielākajā daudzumā satopamajiem D vitamīna metabolītiem.

1,25-(OH)2-Vit.D3 – bioloģiski aktīvais D vitamīna metabolīts, organismā apmēram 1000 x mazāk kā citi D vitamīna metabolīti.
(Testu veic Beļģijā, paraugus nosūta vienu reizi mēnesī, rezultātu saņemšanas laiks 1 – 2 mēneši.)

Antifosfolipīdu sindroma laboratoriskā diagnostika

Antifosfolipīdi ir autoantivielas pret olbaltumiem vai asociētiem plazmas proteīnu kompleksiem, kas saistās ar negatīvi lādētiem šūnu membrānu fosfolipīdiem.
Anti fosfolipīdu sindroma diagnozei pēc Sapporo kritērijiem nepieciešams pozitīvs viens klīnisks un viens laboratorisks kritērijs - atkārtoti pozitīvs pēc 6 - 12 nedēļām.

Klīniskie antifosfolipīdu sindroma kritēriji:

Daudziem cilvēkiem šīs antivielas nerada problēmas, bet dažiem tās palielina arteriālu un venozu trombožu risku jebkurā orgānu sistēmā:

• Atkārtoti spontānie aborti, eklampsija (antivielas aktivē komplimenta sistēmu)
• Plaušu embolijas, hipertenzija
• Dziļo vēnu trombozes kājās
• Insults, sinusu trombozes
• Migrēna
• Lupus
• Pazemināts eritrocītu, leikocītu vai trombocītu skaits
• Miokarda infarkts
• Retīnas trombozes
• Ādas purpura u.c.

Laboratoriskie kritēriji:

1. Kardiolipīna IgG
2. Lupus antikoagulanti un/vai Beta 2 glikoproteīna I IgG

Mūsu laboratorija veic sekojošus testus:

1. Kardiolipīna IgG, IgM, IgA – nosaka kopā IgG, IgM, IgA antivielas pret kardiolipīnu (ar kofaktoru Beta 2 glikoproteīnu I)
2. Lupus antikoagulantus
3. Beta 2 glikoproteīna I IgG, IgM, IgA – nosaka kopā IgG, IgM, IgA antivielas pret Beta 2 glikoproteīnu I
4. Fosfolipīdu IgG – nosaka skrīninga testā kopā IgG antivielas pret kardiolipīnu, fosfatidilserīnu, fosfatidilinositolu, fosfatīdskābi, Beta 2 glikoproteīnu I.
5. Fosfolipīdu IgM – nosaka skrīninga testā kopā IgM antivielas pret kardiolipīnu, fosfatidilserīnu, fosfatidilinositolu, fosfatīdskābi, Beta 2 glikoproteīnu I.
6. Koaguloģiskie testi - palīdz diagnosticēt faktoru deficītu : APTL, Antitrombīns III, Proteīns C, Proteīns S, Rezistence pret aktivēto proteīnu C, Homocisteīns

Informācija sagatavota pēc literatūras datiem 27.03.2008. Dr. B. Bandere

No 2008. gada novembra mūsu laboratorija veic arī:

• Kardiolipīna IgM - nosaka IgM antivielas pret kardiolipīnu (ar kofaktoru Beta 2 glikoproteīnu I)
• Kardiolipīna IgG - nosaka IgG antivielas pret kardiolipīnu (ar kofaktoru Beta 2 glikoproteīnu I)
• Beta 2 glikoproteīna I IgM - nosaka IgM antivielas pret Beta 2 glikoproteīnu I.
• Beta 2 glikoproteīna I IgG - nosaka IgG antivielas pret Beta 2 glikoproteīnu I.

Trombožu riska novērtēšanai nosaka:

• Antitrombīnu III
• Proteīnu C
• Proteīnu S
• Lupus antikoagulantus
• Rezistenci pret aktivēto proteīnu C (Leidena faktoru)

20. 06. 2005. Laboratorijas vad. B. Bandere

• Testēšanas metožu saraksts
  E.Gulbja laboratorijā testēšanā izmantojamās, metodes, analizātori reaktīvi un izsekojamība.
• Nenoteiktības kvantitatīvajām metodēm
• Apdrošināšanas sabiedrību veselības apdrošināšanas programmas
  Kurus testus un par kādām cenām apmaksā apdrošināšanas sabiedrību veselības apdrošināšanas programmas
• Testēšanas sfēra, materiāla ņemšana, izpildes termiņš.
• Nosakāmie alergēni
  Pilns E.Gulbja laboratorijā nosakāmo alergēnu saraksts